Paaudžu konflikts mazulim piedzimstot.

Laiks, kad jaunajiem – topošajiem vecākiem piesakās mazulis, ir satraucošs un neziņas piepildīts. Bieži vien jaunos vecākus pārņem emocijas, kuras es mēdzu raksturot, kā sapņainas, kad mēs fantazējam par to kā būs – kādu vārdu dosim bērniņam, kāda būs viņa gultiņa un rati, kā mēs ciemosimies pie vecvecākiem, draugiem un radiem, un vēl, un vēl...

Visi šie jautājumi ir ļoti svarīgi un nereti gadās tā, ka vecvecākiem arī šis ir ļoti satraucošs notikums un viņi vēlas iesaiastīties, bet piemirst vienu svarīgu niansi – mazulis ir viņu mazbērns nevis bērns, kas nozīmē – spēt saprast un pieņemt, ka viņiem nav un nebūs noteicošā loma, tomēr tas ne vienmēr ir viegli, īpaši, ja vecvecāki ir pieraduši visu kontrolēt, pārraudzīt un noteikt, ja viņiem par visu ir savs un gana kategorisks viedoklis.

Mazuļa ienākšana ir arī notikums, kad spilgti parādās konkurence, visbiežāk strap jauno sievu un vīra māti, kura nu svam dēlam vairs nav tik svarīga un saikne ar sievu ir ciešāka nekā ar mammu. Pie kam vecvecākiem var šķist, ka jaunā sieva vai vīrs pret viņu atvasi izturas ne tā kā viņiem gribētos un tas ļauj domāt, ka ar mazbērnu būs tāpat.

Mūsdienu modernajā pasaulē, kad bērnu vārdi sen vairs nav tikai latviski un tradicionāli, vecvecākiem, kuri ir cita paaudze, to ir samērā grūti pieņemt, jo viņi domā citādi. Un mazuļa vārds patiešām var būt kā pēdējais piliens kausā, kuru varam dēvāt par attiecību kausu, ja pieaugušie bērni neņem vērā vecāku viedokli, nedalās ar savām idejām vai kategoriski noraida vecāku viedokli, vecāki var sajusties lieki un nevajadzīgi un viņiem tas ir sāpīgi, bet tā vietā, lai pateiktu, kā viņi jūtās, vecvecāki apvainojas, dusmojas un cenšas izrādīt varu.

Zinu gadījumu, kad jaunajiem vecākiem piedzima dēls un tas notika Līgo vakarā, bet bērniņam vārdiņš jau bija izdomāts iepriekš, savukārt vecvecāki uzskatīja, ka šajā laikā dzimušajam noteikti ir jānēsā vārds Jānis. Viņi skaļi izteica savu neapmierinātību, pat piesauca to, kā tas izklausīšoties no viņu paziņu puses, ka mazdēls nebūs Jānis. Viņi pat spītīgi mazo cilvēciņu vairākus mēnešus sauca par Jānīti, līdz jaunie vecāki to nespēja izturēt un paziņoja, ka nolems nebraukt ciemos un netikties, ja vecvecāki nepieņems, ka mazdēls nav un nekad nebūs Jānis!

Tātad – šķiet ka vienīgais variants, kā šādas situācijas risināt, ir stingra jauno vecāku nostāja un robežu novilkšana – proti, jūs darījāt tā vai citādi, kad audzinājāt savus bērnus, tagad mēs esam vecāki un vēlamies paši audzināt savus bērnus. Kļūdas pieļaujam visi, bet paši spējam tās arī risināt! Ja mums būs nepieciešams padoms, mēs to pajautāsim! Svarīgi, manuprāt, ir kā mēs to pasakām,stingri, bet ne aizvainojoši, cenšoties izprast, vacāku vajadzību iesaistīties un kontrolēt, bet tas jau tik tiešām ir stāsts par vecvecākiem, ne par jaunajiem vecākiem un kur nu vēl mazbērnu. Iespējams, ka vecvecāki neprot citādi dzīvot, varbūt viņu sajūta būt vajadzīgiem izpaužas tikai šādā – noteicošā veidā! Būtu svarīgi, ka mēs šādas savstarpējās attiecības pamanītu jau ātrāk un censtos ievirzīt sev pieņemamā variantā, jo tad, kad pasaulē ienāk mazulis, viņš ir ļoti atkarīgs no jaunās māmiņas emocijām un sajūtām, jo visu ko jūt mamma, jūt un pārņem arī mazulis, pat vēl nedzimis, bet esot mammas puncī. Ja jaunā māmiņa jutīsies apbēdināta, skuja vai dusmīga, tieši tāpat jutīsies bērniņš, savukārt, ja mamma būs mierīga un laimīga, to sajutīs arī mazulis, gan caur pieskārieniem, balss toni, gan caur mammas pienu, un viņš būs daudz mierīgāks. Ja jaunā māmiņa nespēj tikt galā pati, viņa var lūgt iesaistīties vīru un viņš tad kļūst par emocionālo balstu un dod šo pleca sajūtu savai sievai un savam mazulim. Un vēl ir vērts mums atcerēties, ka vecvecāki arī ir satraukti, ka viņi raizējas, ka viņi mīl, bet dara to tā kā prot, tādā veidā, kādu pārzin un tā, kā to darījuši līdz šim. Ja mums, jaunajiem vecākiem ir grūti pieņemt viņu uzvedību un rīcību, tad ir jāpatur prātā, ka arī vecvecākiem ir grūti pieņemt mūsu rīcbu un idejas. Šī nav vieta apvainojumiem, bet gan labākai izpratnei, jo tikai tad, ja mēs atcerēsimies, ka katrs esam atšķirīgi un drīkstam tādi būt, mēs spēsim otru pieņemt. 

Nav komentāru

Komentēt