Pusaudžu agresija.
Labdien! Daudz tiek rakstīts, kā reaģēt, ja kaujas divgadnieki, trīsgadnieki. Bet kā reaģēt, ja fiziskā agresija parādās 13 -15 gadus veciem bērniem. Viņus tik viegli vairs neapķersi, kamēr nomierinās. Paldies!
Vecāku jautājumam atbild psihoterapeite, smilšu spēļu terapeite – Aija Baha-Velvele.
Labdien!
Jāteic, ka šis jautājums jo dienas, jo kļūst
aktuālāks gan vecākiem, gan pedagogiem,
gan arī pašiem pusaudžiem. Tas, ka Jūs to jautājat, ļauj domāt, ka no
sirds vēlaties iesaistīties, lai šo grūtību atrisinātu un tas ir pozitīvi.
Te gan būtu jāņem vērā, ka visbiežāk arī
pusaudži , ne tikai mazi bērni, atspoguļo jau iepriekš redzēto un piedzīvoto
ģimenē. Pusaudžu agresija ir jau sekas, cēloņi meklējami agrākā bērnu dzīvē.
Tomēr tas nenozīmē, ka mēs pieaugušie neko nevaram darīt, lai palīdzētu mūsu
bērniem. Bieži vien agresija ir veids kā pusaudzis spēj parādīt to kā jūtas,
to, kas ar viņu notiek. Vecākiem būtu jābūt sirdsgudriem un jāmēģina saredzēt
un sadzirdēt, kas aiz šīs agresijas patiesībā slēpjas, ko ar šo izpausmes veidu
jaunais cilvēks vēlas mums pateikt.
Visbiežāk pusaudžu agresija izpaužas divos
veidos – atklātā agresijā, kad pusaudzis tādā veidā iegūst autoritāti, prestižu
un ar to izsaka spēju pašrealizēties vai apspiestā agresijā, kad pusaudzis kļūs
paklausīgs, pārlieku centīgs un kārtīgs, lai izpatiktu, iegūtu uzmanību un
mīlestību /visbiežāk vecāku/, un tad šī agresija izpaužas neirozēs un dažādās
saslimšanās. Nereti gadās, ka tad, ja ģimenē aug divi pusaudži, visbiežāk
vecākais no viņiem būs draugos ar atklātu agresiju, bet jaunākais – ar slēpta
tipa agresiju.
Lai cik tas nebūtu savādi – agresīvi bērni ir
gan pārlieku stingriem un kontrolējošiem vecākiem, gan arī pārlieku maigiem un
iecietīgiem vecākiem. Tas, kas pieaugušajiem būtu jāapzinās ir, ka mēs katrs
dzīvojam ar savu agresijas daļu, tikai kāds to spēj kontrolēt, jo iespējams
viņam to bērnībā ir iemācījuši vecāki, bet kādam ir grūti ar kontroli, jo viņam
varbūt ir ne tikai citāds temperaments, bet arī CNS darbība.
Svarīgākais, ko šādās situācijās varētu darīt
pieaugušie ir ar bērnu runāt, nevis viņu sodīt, skaidri pateikt, kas ir
pieņemami un kas nē, nevis bērnu ignorēt, vēl trakāk, ik pa laikam mainīt viņam
ierasto vidi pret paša gribu. Ir jāiemāca bērnam savas dusmas atpazīt, nosaukt
vārdā emocijas un tad meklēt risinājumus, kā ar to visu paša spēkiem tikt galā,
jo ne vienmēr vecāki vai pedagogi būs līdzās, pusaudzim pašam ir jāapgūst
iemaņas, kas viņam ļaus kontrolēt agresiju.
Kā jau minēju sākumā, tad bieži vien
agresīvai uzvedībai par iemeslu ir tas, ka pusaudzis ir redzējis, ka, piemēram,
vecāki savā starpā arī šādā vai līdzīgā veidā risina problēmas, strīdu laikā
viņi kliedz, apvaino viens otru vai pat fiziski iespaido un, ja pusaudzis tā ir
dzīvojis kopš mazotnes, tad mēs nevaram gribēt, lai viņš būtu savu dzīves veidu
balstījis uz citiem principiem, piemēram, cieņu un diskusiju. Mums,
pieaugušajiem, ik dienas ir svarīgi atcerēties, ka mēs saviem bērniem esam tie,
kam viņi līdzināsies, caur mums pusaudzis atspoguļo to, kā ir izpratis
attiecību veidošanas pamatprincipus, kā veidojas viņa vērtības un attieksmes.
Vispirms par pusaudžu agresiju atbildība būtu jāuzņemas mums pašiem un tikai
tad tā jāprasa no pusaudža!
Tomēr, ja mūsu bērnam parādās grūtības šajā
sfērā, ko tad darīt un kā reaģēt? Viens no veidiem, ja pamanām agresiju jau
pašā sākumā ir sarunas, pašu dzīves piemērs, arī dalīšanās no savas personīgās,
pusaudžu laiku pieredzes. Nākamais, ja jūtam, ka mūsu bērnam ir pārāk daudz
enerģijas un tā tiek virzīta nelabvēlīgā izpausmē, varam atrast fiziskas
aktivitātes, labāk, ja tās ir tādas, ko var darīt kopā ar pusaudzi –
riteņbraukšana, peldēšana, tenisa spēle vai kas cits. Bieži vien zīmēšana vai
veidošana palīdz sakārtot domas, tikt galā ar emocijām. Ja pusaudzis ir
noslēgts un nevēlas sarunāties, var meklēt palīdzību mākslas terapijā vai
smilšu spēles tarapijā, jo tie ir veidi, kuri strādā un runā caur tēliem un
krāsām, kur stāstu, kas mīt pusaudža sirdī var saredzēt no malas. Tāpat var
mācīt pusaudzim sevi nomierināt izmantojot elpošanas vingrinājumus vai rakstot
par saviem pārdzīvojumiem dienasgrāmatā.
Ir jāpatur prātā, ka pusaudzim, gluži tāpat
kā pieaugušajam ir emocijas un arī viņš drīkst sadusmoties, tikai viņam
iespējams trūkst zināšanas kā to darīt. Tieši tāpēc pusaudzis dzīvo ģimenē,
viņam ir mamma un tētis, uzticama krustmāte vai saprotošs opis – katrā ziņā
viņam ir kāds pieaugušais, ar kuru viņš labprāt runā, kurā ieklausās un kurš
tad arī būs tas, kurš mācīs veidus un variantus kā atpazīt dusmas, kā reaģēt
atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām normām, kā izdzīvot šo sarežģīto pusaudžu
vecumu.
Ikviens cilvēks, lai tas būtu pieaudzis vai
bērns, seniors vai pusaudzis, vēlas būt vajadzīgs, sadzirdēts, apmīļots,
novērtēts un mūsu – līdzcilvēku labākais ieguldījums gan savā laimes sajūtā,
gan otra laimes sajūtā, ir gaužām vienkāršs un reizē sarežģīts – mums jāļauj
otram sajusties vajadzīgam, sadzirdētam, apmīļotam, novērtētam! Un ticiet man –
tas ir iespējams, jo daudziem tas izdodas!